Spēli neredzēju, bet šādi pieiet spēles analīzei arī nav jēgas, jo tomēr spēles likteni vienmēr izšķir divas komandas, ne jau vienas komandas rokās ir lēmums “atdot/uzdāvināt – vinnēt/zaudēt”. Spēle tomēr tiek izspēlēta, nevis kādam kaut kas atdots vai uzdāvināts. It sevišķi amatieru basketbolā, kur kļūdas ir ļoti pierasta lieta.

sākšu ar to, ka ļoti interesanti spēlētāju viedokļi un tikpat interesanti ir Ķekaru atbalstītāju/no malas vērotāju ieteikumi/viedokļi. No savas puses vēlētos, lai Signim un Robertam pievienotos arvien vairāk puišu savu domu izteikšānā un spēles analīzē. Tas paplašīnās mūsu redzes loku un ļaus paskatīties uz lietām savādāk, liks redzēt, ko neredzam.

Par spēli, vēlos atvainoties visiem, ka aizgāju no ģērbtuvēm pirmais ne vārda neteicis, bet kā sena paruna vēsta, vai nu saki labu, vai nesaki neko. Tas gan ir par mirušajiem. Kaut gan abstrakti šo spēli tā arī varētu nodēvēt. Nevēlējos pateikt neko lieku, sakāpināto emociju uzplūdā. Parasti cenšos būt nosvērts.Bet uzvaru pretiniekiem vienkārši uzdāvinājām savas muļķības pēc. Vēlos atvainoties un pateikt lielu paldies tiem, kas treniņos sitās un cenšās, bet netiek laukumā. Ne mazāk lielu paldies saku arī tiem kas uz katru spēli brauc ap 200 km turpu šurpu. Nedomājiet, ka tas netiek novērtēts…

Par šo spēli, es varu pateikt dažas lietas. Komanda zaudē savu muļķīgo kļūdo dēļ. Ne katra atsevišķi, bet visu kopumā. Tikai nianses atšķir šo kļūdu dažādību… Vai kāds pazaudē bumbu ļoti cenšoties un cīnoties, vai tā tiek pazaudēta savas nevērības pēc. Bet komanda paliek komanda un tajā vienam otru ir jāatbalsta, kad kritiskos brīžos, gan slavas zenītā. Piekritīšu augstāk minētajam, par to, ka mēs nedrīksatm vērst lielāko uzmanību viens uz otra nepadarītajiem darbiem. To izdarīs komandas vadība un tās nolīgtie konsultanti. Katram, es uzsveru KATRAM, vai tas ir rezervists, kas sēž uz beņķa un laukumā nav ticis jau kuro spēli, vai tas ir spēlētājs ar 38 minūtēm laukumā, katram ir jāvērtē, jāanalizē un jāskatās tikai un vienīgi uz sevi. Protams, turpinot darboties komandas interesēs.Katram ir jāredz sevi no malas. Nevar būt, ka es sēžu uz beņķa jo visi citi ir vainīgi, es nevaru iemest, jo man piespēli nedod, man nesanāk, jo tiesneši neredz, ka mani dauza zem groza, utt. Uzskaitījumu ir simtiem. Bet svarīgi ir saprast kas un kāpēc nesanāk. Un mēģināt atrast citu veidu (risnājumu), kā panākt vēlamo rezultātu, nevis meklēt vainīgos. Kā jau minēju to izdarīs komandas vadība. Un te nu darba ir pietiekami daudz. Analizēt katra spēlētāja minūtes laukumā, efektivitāti, devumu komandai un atļauties būt subjektīviem pēc saviem ieskatiem. Ja reiz minēju vārdu komanda, tad arī to Signis varētu iekopēt no wikipēdijas. Komanda ir komanda tikai tad, ja tā ir vienota. Tikai vienota komanda var uzvarēt ilgtermiņā. Vienots nozīmē būt vienam par visiem un visiem par vienu. Krist un celties, par komandas biedru. Starplaikos starp puslaikiem būt saliedētiem, pirms spēlēm sildīties kopā, pēc spēlēm visiem kopā pamest zāli, ģērbtuves. Un tas ir tas, ko šobrīd redzu kā vājo pusi. Arī pie tā katram ir jāpiedomā…

Esiet radoši, draugi. Basketbolu nespēlē tikai ar bumbu uz diviem groziem. To dara visi basketbolisti. Bet labi basketbolisti spēlē ar galvu arī dzen. Es nevaru iedomāties, ka Maikls Džordans vai Veins Gretckis, Krosbijs vai Bagatskis, kādreiz būtu zaudējumā vainojis kādu citu, kur nu vēl kādu no savas komandas. Un tieši tāpēc viņi bija un ir izcili sportisti. Ar to, ka spēlētājs psiholoģiski ir noskaņojies tam, ko viņš dara. Un dara to ar tīru sirdi un lielu gribasspēku. Daļai komandā to es redzu, daļai, diemžēl, vairs neredzu.

Līdz nākamajai spēlei ir divas nedēļas. Pa vidu daudz treniņu. Novēlu visiem aizmirst zaudējumus, sakārtot domas un uz nākamo spēli iziet ar svaigām, tīrām galvām un dubultu cīņassparu azotē…

BK Ķekari
treneris

Es ar wikipēdijas formulēto sporta veidu nodarbojos jau kādu laiku un ir pieredzēti visādi brīnumi, spoži mirkļi un melnie caurumi. Pagājušajā sezonā mani radinieki un draugi SK Upesciems formā lūdza mani padalīties savās zināšanās un vadīt komandas treniņu procesu. Neko nebiju dzirdējis par tādu līgu kā DAL un kur nu vēl redzējis līmeni, tomēr jau ar pirmajiem treniņiem un pirmajām spēlēm ievēroju vienu ārkārīgi svarīgu lietu. Lielākā daļa dalībnieku spēlēšanai pieiet ar lielu nopietnību un cīnās katrā epizodē un tajā pašā laikā spēj arī visu uztvert mierīgi un ar smaidu, jo spēlē prieka dēļ. (kas vairumā gadījumu, profesionālā līmenī pat nenotiek)
Un atceroties kāda Jūsu komanda bija pagājušajā sezonā un kāda tā ir šobrīd… Diena pret nakti, uguns pret ūdeni utt…visi iespējamie salīdzinājumi. Progress bija vairāk nekā acīm redzams un šķiet, ka tas Jums ir nedaudz aizmiglojis acis. Jums jāsaprot, ka progress nenotiek vienā dienā, vai vienā nedēļā, pat ne vienā sezonā…tas ir ilgs un grūts process, bet tāpat Jūsu augļi jau ir redzami.
Labi, mans komentārs jau “nedaudz” izplūdis, tādēļ teikšu īsāk. BK Ķekari Jūs esat viens no iemesliem, kādēļ es esmu ieinteresēts spēlēt DAL, Jūs rādat priekšzīmi kā ir jāattiecas pret lietām, ko darām – ar atbildību, bet vienlaicīgi izbaudot to. Uz priekšu un veiksmi atlikušajā sezonas daļā.
Ar cieņu,
Konkurents RR

Bet raksts man patika – nav tajā pieklājīgajā, pieķemmētajā stilā, ka par sevi raksta lielākai daļai komandu. Liek aizdomāties tiem, kas lasa.

Parasti ir tā (dažreiz arī agrākajos Ķekaru blogos) – 1) ja komanda uzvar, mēs bijām labākie, pretinieki jefiņi, mēs viņus pārsteidzām, apspēlējām, sakāvām, jo esam super satrenēti atlēti.
2) ja komanda zaudē – nepaveicās… tiesneši… mums nebija labākā sastāva… neiekrita šoreiz…

Reta ir tā komanda, kas prot atzīt un samierināties ar zaudējumu, pieiet tam konstruktīvi. Jebkurai komandai ir vājuma un stipruma brīži. Patreiz jūs ejat cauri vājuma punktam, kā var spriest pēc raksta.

Nepadodieties, galvenais, pie šīm grūtībām.

Visupirms milzīgs paldies Madarai un Artūram par ieguldīto darbu, dažubrīd nesaprotu, kāpēc viņi tik daudz pūlas dēļ visiem Ķekariem un ar visiem līdzekļiem mēģina atbalstīt (gan finansiāli, gan morāli, gan ieguldot darbu) komandu.

Kā vienu no problēmu cēloņiem liekas varētu minēt skaidru mērķu trūkumu, gan komandai kopumā, gan katram atsevišķi, jo mēŗķi ir vajadzīgi jebkurai organizācijai citādi zūd jēga pastāvēt.

Pagājušajā sezonā tas bija labi pavadīt laiku draugu lokā, šogad kā viens no mērķiem pavīdēja iekļūšana trešajā līgā ,iespējams pirmais trijnieks pretendentos.
Pagājušā gada mēŗķis tika izpildīts. Vai tiks izpildīts šī gada mērķis grūti spriest… un jautājums vai vispār vajag 3. līgu….

Izturību un veiksmi Madarai un Artūram.
No savas puses varu teikt, ka sapratīšu jebkuru lēmumu.

Robis