BK Ķekari otrās sezonas un play-off apskats

BK Ķekari ir aizvadījuši savu otro DAL sezonu Pretendentu līgā un noteikti to darīs arī trešo reizi. Visas sezonas garumā tika izcīnīta ceturtā vieta, kas deva iespēju tikt trešajā līgā, bet pārspēlēs nācās atzīt pretinieka pārspēku. BK Ķekari galvenais treneris Artūrs Portnovs ir sniedzis nelielu apskatu par komandas sniegumu sezonas laikā un pārspēlēs.

Par sezonu

Kopumā, skatoties uz visu sezonu un vietu noslēguma tabulā, es kā treneris esmu apmierināts. Uzskatu, ka rezultāts, kas ir sasniegts – 4. vieta, ir ļoti labs. Pirms sezonas, uzstādīju sev un komandai mērķi (kas gan nebija oficiālais mērķis) – tikt sešiniekā un piedalīties pārspēlēs. Galvenais mērķis bija gūt baudu spēlējot basketbolu kopā ar draugiem un cīnīties par uzvaru katrā spēlē atsevišķi, nedomājot par kopvērtējumu.

Ja ņemam vērā, ka pagājušo gadu izcīnījām 10. vietu, tad šogad sasniegtais rezultāts ir pat ļoti labs. Ja ņem vērā, ka sastāva izmaiņas bija nelielas (klāt nāca Lūkins, nespēlēja Dzirnieks un Broks) un kodols saglabājās iepriekšējais. Priekšā mums ir vien tādas komandas, kuras ir vairāk atbilstošas 3. līgai, nekā pretendentu. Dažas pat vēl līgu augstāk. Un to tās pierādīja arī pārspēlēs. Sezonas noslēgumā, svarīgi bija nosargāt 4. vietu un garām nepalaist Baltezeru. Princips. To komanda izpildīja pilnībā, uzvarot atlikušās spēles, atspēlējoties no lieliem mīnusiem.

Sezonas iesākums izvērtās ļoti patīkams. Daļēji nospēlēja Lūkina faktors, kas deva enerģiju aktīvāk kapāties esošajiem līderiem un entuziasmu rezervistiem. Komandai atrodoties pirmajās trīs pozīcijās, protams, ļoti svarīgs ir psiholoģiskais faktors. Spiediens aug no spēles uz spēli. Arī pretinieki pret vadošām komandām nāk laukumā ar daudz lielāku motivāciju. Sākumā daudzus paņēmām uz izbrīna. Pēc tam vairs nekādu noslēpumu nebija.

Tuvojoties otrā apļa beigām, nenoliedzami, daudzas mūsu pretinieku komandas savas labākās spēles nospēlēja tieši pret mums. Un sākot ar zaudējumu Microsystems komandai, sākās arī mūsu lejupslīde. Tas norāda tikai uz to, ka sportā psiholoģija ir viens no galvenajiem faktoriem. Jo ne par traumām, ne fizisko bedri, sūdzēties nevarējām.

Lai atgūtu psiholoģisko pārliecību vitāli nepieciešams bija uzvarēt SC Upesciemu otrajā aplī, kad bijām jau zaudējuši abām komandām, kuras uzveicām pirmajā aplī (Baltezeram un Hipotēku bankai). Uz šo spēli ar Upesciemu, komanda bija noskaņojusies par 200%. Pretiniekam uz spēli netika tās līderis Rozītis. Mums tika dotas visas iespējas uzvarēt, ko arī izdarījām. Nākamajā spēlē pieveicot pastarīšus 32. galapunktu, likās, ka būsim tikuši ārā no bēdu ielejas, bet tad sekoja zaudējums pret turnīra līderiem Lapeniekiem un divi ļoti nevajadzīgi zaudējumi DSV un Ķekavas komandai. Tajā brīdī zuda cerības cīņā par medaļām. Un sekoja mērķis nosargāt 4. vietu.

Kalendārs mums bija pateicīgāks nekā Baltezeram un to arī izmantojām. Kopumā sezona kā pa viļņiem, bet vieta sezonā, ļoti atbilstoša, komandas spējām. Kopumā komanda ir nospēlējusi divas pilnas sezonas, kas ir devušas mums ļoti vērtīgu pieredzi. Ar katru nākamo sezonu tiek uzstādīts mērķis, trenēt individuālo meistarību un komandas darbu. Ticu, ka ar katru sezonu tas viss uzlabosies. Potenciāls mums ir.

Play-off (pārspēles)

Pārspēles jeb play-off mums sanāca kārtīga nolikšana pie vietas. Bet pārdomājot notikušo, saprotu, ka viss izvērtās ļoti labi.

Tā nu sanāca, ka tieši uz pārspēlēm, mums sākās problēmas, no kurām veiksmīgi izvairījāmies visu sezonu. Ja sezonas laikā uz spēli ieradāmies kā minimums 10 vīru sastāvā un ar ierasto pamatpiecinieku, tad uz pārspēlēm viss sagriezās kājām gaisā. Vāvere sezonas pēdējā spēlē pret Microsystems guva acs traumu, Lūkins savainoja kāju spēlē pret Lidojošo cirku (ārā uz atlikušo sezonu). Pamatcentrs Škute, tiek nosūtīts darbā uz Latvijas otru galu… Nav nevienam noslēpums, ka šie trīs spēlētāji ir uzbrukuma kodols, kas kopā ar komandas snaiperi Dzeni, gūst 80% no komandas punktiem. Plus visi trīs spēlē zem groza (4-5 numuri). Situācija pati par sevi, nav nekāda īpašā, ja visu sezonu, būtu spēlējuši bez šiem spēlētājiem. Bet divu sezonu laikā, katram jau bija zināma sava loma komandā. Un pēkšņi pārdalot lomas, rodas neskaidrības un kļūdas. Tas ir tikai normāli. Un pretī nāk komanda, ne no pretendentu līgas lejasgala, bet Rīgas Celtniecības koledžas studenti. Un ierodas uz spēli savā iespējami labākajā sastāvā. Tēlaini sakot, bija tā – Lielie brāļi (pamatpiecinieks) visu sezonu kaitina sava vecuma čaļus no blakus pagalma, bet kauties iet (sezonas beigās) – mazie brāļi.

Tā nu sanāca pārspēlēs spēlēt ar vienu centru (Kuzmins), ar vienu 4to numuru (Samtiņš, kas pēc auguma parametriem labākajā gadījumā ir 3. numurs) un ar mazo sastāvu. Sākumstāvā pirmo reizi sezonā gāja Turkins un Samtiņš. Kuzmins lielākoties spēli ir sācis no rezervistu soliņa. Priekš play-off tas ir traki. Vissmagāk gāja aizsardzībā un cīņā par atlekušajām bumbām, kur zaudējām vienos vārtos. Katra pretspēlētājs bija galvas tiesu garāks. Bet augumu, kompensējot ar gribasspēku, pirmo puslaiku pret spēcīgo RCK nospēlējām ļoti līdzvērtīgi. Sākoties 2. spēles daļai, komandai manāmi sāka pietrūkt fiziskā spēka. Nogura visi. Līdz ar fizisko nogurumu, līdzi nāca psiholoģiskais nogurums. Un tieši te izpaudās, šo triju spēlētāju iztrūkums. Spēlētāji kuriem pēkšņi bija jāspēlē pirmās vijoles, līdz šim bija pieraduši būt tie, kas dod atpūtu līderiem. Rezultātā smags zaudējums ļoti fiziskā cīņā.

Otrā spēle vairs bija tikai formalitāte. Uz kuru gan Ķekari ierādās vēl vājākā sastāvā, jo arī Samtiņš, dēļ darba netika uz šo spēli. Un nu jau pamatsastāvā bija jāiet jaunajam Porietim, kuram spēles laiks sezonā bija visai minimāls.

Tātad, kāpēc sākumā minēju, ka viss izvērtās ļoti labi, ja jau nekas nebija labi? Būsim godīgi – ar šādu sastāvu, kādā ierādās RCK pret mums, mēs viņus varētu pieveikt tikai ļoti lielas veiksmes gadījumā vai nevarētu pieveikt vispār. Divu spēļu summā, noteikti nē! Bet ja neskaita lielo rezultātu starpību ar kādu zaudējām, tad šīs divas spēles bija ideāla pieredze jaunajiem džekiem. Kad nevis bija iespēja, bet gan nepieciešamība uzņemties atbildību. Uzbrukt, veidot uzbrukumus. Kad vairs nebija pamatveču uz ko spēlēt, kad iniciatīva jāuzņemas pašiem. Protams, bija kļūdas, neveiksmes, bet pieredze neatsverama. Un nākotnes vārdā, tika iegūts kas tāds, ko nevar iegūt visu sezonu spēlējot pretendentu līgā! Runājot par iznākumu pārspēlēs, arī tas ir atbilstošs mūsu komandas spējām. Gatavi spēlēt 3. līgā jau nākamgad neesam. Individuāli tur spēlēt gatavi būtu tikai 3-4 (Škute, Dzenis, Vāvere un Lūkins) spēlētāji. Bet situācijā, kad šie spēlētāji izkrīt, mums klājas grūti. Tieši tāpēc – kā komanda spēlēt 3. līgā, gatavi neesam. Kur ir teikts un garantēts, ka kaut kas līdzīgs pārspēlēm neatgadās jau sezonas pirmajā pusē? Turpināsim trenēties, audzēt muskuļus un cīnīsimies par pārspēlēm jau nākamgad!

Un, protams, ļoti liels PALDIES visiem, kas cīnījās ne tikai pārspēlēs, bet arī sezonas laikā. Visi, kas atdeva spēkus, visi ir kārtīgi veči. Un nevarētu teikt, ka kāds speciāli neatbrauca uz spēli, kāds izvairījās no treniņiem. Visi atdeva no sevis visu ko varēja. Paldies Jums Džeki – Inti, Osīt, Robčik, Kaimiņ, Vāver, Edi, Biedriņ, Škutān, Rešņuk, Žanīt, Jusi, neviens no Jums nav aizstājams! To pašu enerģiju novēlu arī uz nākamo sezonu!