Microsystems noliek pie vietas (64:72)

BK Ķekari uzvaru sērija pārtrūka pie trim uzvarām pēc kārtas, jo otrdienas vakarā mājas spēlē pret vienu vietu zemāk esošo SCM Microsystems tika piedzīvots zaudējums ar astoņu punktu starpību – 64:72. Spēle jau sākumā noritēja punkts punktā, un puslaikā abas komandas aizgāja tikai ar viena punkta starpību. Trešā ceturtdaļa Ķekariem bija liktenīga – ar precīziem tālmetieniem un spēcīgiem uzbrukumiem no groza apakšas pretinieki iemeta 22 punktus, mums ļaujot savā grozā raidīt vien desmit.

Šoreiz glābējs nebija arī komandas līderis Edijs Dzenis, kurš guva 24 punktus, jo gan viņam, gan pārējiem punktu guvējiem tik pat lidoja garām, it kā spēle notiktu viesos un nevis uz Ķekariem tik pierastiem groziem. Spēles saspringuma, trenera kļūdu vai pašu rezervistu nespēja izmantot savu spēles laiku un iespējas, bet skumīgi, ka visus punktus guva tikai sākuma sastāvs jau otro spēli šajā sezonā (spēlē pret Baltezeru bija pirmā reize BK Ķekaru vēsturē).

Pretendentu līga 2009/2010 sezona
01/12/2009
BK Ķekari	64 : 72	SCM Microsystems
17:15  19:22  10:22  18:13
	Disciplīna Rezultāts Sākumsastāvs 64 Rezervisti 0 Sodi 19 Soda metieni 16/27 Soda metieni (%) 59.26 Iemesti trīnīši 6
Nr Spēlētājs Punkti Piezīmes 3pts Soda metieni % #24 Edijs Dzenis 24 4 2 6/8 75.00 #5 Artūrs Škute 13 4 9/16 56.25 #12 Artūrs Portnovs 12 4 2 #13 Signis Vāvere 11 2 2 1/1 100.00 #8 Justs Lūkins 4 2 0/2 0.00 #10 Roberts Samtiņš 0 #23 Intars Nikonovs 0 3 #9 Rolands Eiduks 0 #34 Dmitrijs Kuzmins 0 #17 Oskars Aizporietis 0 #20 Jevgēnijs Turkins 0

Kas ir trīs iemesli kāpēc zaudējāt?
Disciplīna, aizsardzība, veiksme (drīzāk tās trūkums). Disciplīna visas spēles garumā, izteikti  trešajā ceturtdaļā un pie mīnus 13. Aizsardzība visos elementos, pats nesaprotu, kur palika mūsu labā aizsardzība, kurai pateicoties vinnējām spēles. Galvās droši vien vaina. Un veiksme, atkāpās no mums acīmredzot, pirmo divu iemeslu dēļ. Redzēja, ja paši negrib un nevar, tad arī viņai te nav ko meklēt. Nospēlējām bez atdeves. Vismaz mierinājums, ka sliktāko spēli būsim aizvadījuši jau šogad.

Pastāsti par spēles gaitu.
Iesākām spēli punkts punktā un tā līdz puslaika beigām. Pieļāvu kā treneris taktiskas kļūdas, par vēlu laukumā izlaižot rezervistus vai, kā piemēram, Samtiņu vispār neizlaižot. Dažu brīdi raustot spēlētājus turp atpakaļ, kas līdz ar to visus izsita no sliedēm. Samtiņš būtu noderējis spēles beigu daļā, bet tā kā visu spēli noturēju viņu uz soliņu, tad uznākot uz beigām auksts, viņš pats nejustos labi. Nezinu kāpēc nelaidu laukumā. Iespējams dēļ tā, ka iepriekšējās divas spēles viņš nebija bijis un zemapziņā nostrādāja tas. Un pie līdzīga rezultāta, kādu laiku bez spēļu prakses, arī viņam sasietos rokas. Visu nakti domāju par to kādēļ zaudējām. Protams, izšķirošā bija trešā ceturtdaļa. Kad, kā jau minēju, taktisko kļūdu dēļ bijām izsisti no sliedēm un dabūjām -12. Beigās jau iegājām sliedēs, bet laika nepietika. Loģisks iznākums – pretinieki šovakar bija pārāki un pelnīta arī viņu uzvara. Kaut gan nevar noliegt, ka veiksme bija viņu pusē. Daudzie metieni, kas iekrita bija tādi uz robežas, teiksim tā – tādi uz kuriem paļauties katrā spēlē nevar. Mēs tai pašā laikā vai nu baidījāmies uzbrukt pēc krituma trešajā ceturtdaļā vai metām garām sodu un no groza apakšas.

Rezultatīvi pats uzbruki – ja puiši nevar, pašam jāuzņemas iniciatīva?
Nekad nav paticis pašam gūt daudz punktus. Vislabāk jūtos, ja esmu noorganizējis uzbrukumu, iedevis piespēli vai nostrādājis aizsardzībā. Vienmēr esmu skatījies, lai esmu pirmais, kurš aizskrien aizsardzībā, lai apturētu ātro uzbrukumu vai piebremzētu pretiniekus. Katrā komandā un vienmēr būs kāds kurš uzbrūk grozam vairāk un labāk. Tāpēc to atstāju, kā viņu tiešo uzdevumu, cenšos vairāk darīt, tā saucamo, “melno darbu”, ko ne visi labprāt darītu. Un man tas patīk. Šoreiz sajutu, ka nav īsti, kas apdraud grozu. Ierastajiem līderiem uzreiz spēle neaizgāja un sapratu, ka jāuzbrūk pašam. Es no tā nebaidos. Ja vajadzēs metīšu vēl, bet cerams, ka tas bieži nebūs jādara, jo līdz ar to zūd vairāk spēka un saviem tiešajiem pienākumiem tas atņem enerģiju.

Visus punktus guva sākuma sastāvs.
Kā jau minēju iepriekš, pats saraustīju spēlētājus, iestājās kritums sākuma pieciniekam un tas pavilka līdzi arī rezervistus. Un raustot rezervistus šurpu turpu ir grūti ieiet sliedēs. Pētot statistiku mēs tā arī metam vidēji spēlē ap 67 punkti un šoreiz bija 64. Tātad ar uzbrukumu viss bija kārtībā un nav svarīgi vai tos punktus sameta Dzenis, Škute vai Eiduks. Spēlē komanda. Uzvar komanda, bet zaudē treneris. Problēma bija aizsardzība.

Pēc spēles ģērbtuvēs bija runas par tiesnešiem.
Protams – tos divus jau var vienmēr vainot un tad pašiem nebūs jāšausta sevi par sliktu spēli. Kad policists aptur Tevi pie ātruma pārkāpuma Tu taču nesāc stāstīt viņam ka Tevi pirmīt viens uz 130 apdzina un, ka Tu ne vienīgais te vālē pāri simtam. Vai visai pasaulei stāsti, ka redzi Tevi noštrāfēja, jo policists vainīgs. Pašiem jāspēlē tīri, bez nostaigātiem, bez muļķīgām kļūdām un jāpielāgojas svilpei. Kā es puikām saku – ja bija svilpe, tātad pārkāpums bija, ja svilpes nebija, tātad nekas tur nav bijis. Un mūsu domas neviens neprasa. Protams, man ir tiesības (kā kapteinim) pieiet pie tiesneša un aprunāties, noskaidrot, kas un kā, bet nav nekādu tiesību analizēt viņu darbību un apspriest to. Dažreiz spēles karstumā aizsvilstos un paceļu balsi, bet tas ir tikai un vienīgi domāts uz maniem spēlētājiem un nekādā gadījumā ne uz kādu citu, ārpus manas komandas. Visu pirms ir jāskatās pašiem uz sevi. Katrs ir cilvēks un var kļūdīties. Arī tiesneši. Varbūt bija kāda svilpe ne tā, bet par to lai domā katrs pats. Mums ir jādomā kā uzlabot savu spēli.

Pie kā Ķekariem jāpiestrādā, lai neapstātos pie sasniegtā?
Soda metieni, metieni no groza apakšas un aizsardzība. Tas ir tas, kas buksēja uz doto brīdi. Bet strādāt strādāsim pie visa. Lūk arī te ir tā lielākā problēma. Šajā aplī mums lielāko tiesu bija mājas spēles, kas nozīmēja ka galvenie treniņi mums daudzi jo daudzi izkrita. Novembrī nesanāca pilnīgi neviens treniņš 49. vidusskolas zālē, jo vienīgā izbraukuma spēle notika tieši otrdienā, kad mums arī ir zāles laiks. Līdz ar to lielajā zālē trenējušies neesam. Tikai spēlējuši. Un to varēja just, jo tomēr treniņos ir laiks, kad pārrunāt situācijas, kombinācijas, uzmest metienus, uzskriet. Spēlēs ir jākapā un nav laika atstrādāt sīkumus vai mīnusus. Protams, mums ir vēl treniņi ceturtdienās un svētdienās, bet uz tiem visi nespēj tikt un tas traucē arvien vairāk. Bet nekas – nākamais treniņš būs un otrajā aplī vairāk padzīvosimies pa izbraukumiem, veltot laiku treniņiem mājas zāle. Cerams uz zemes tagad esam nolaidušies un notika tas ko teicu – noturēt augstu vietu ir grūtāk, nekā tajā tikt.
Nobeigumā vēlos pateikties visai komandai par to, ka tomēr cīnās, atvainoties un pateikties rezervistiem, kas nāk un trenējas neskatoties uz savu laiku spēlēs, kad tas ir citreiz lielāks, citreiz mazāks. Paldies par to, ka komanda paliek komanda arī zaudējumos. Vislielākais paldies menedžerei Madarai, par to, ka pat ne pie tās labākās veselības, ir ar komandu uz soliņa un ir trenera labā roka. Un uzslavas faniem (fanēm-Ķekarienēm) – jo beidzot dzirdēju viņu balsis tribīnēs.